Svētīgais Antons Ļeščevičs (1890-1943)
Antons Ļeščevičs ir dzimis 1890. gada 30. septembrī Viļņas apgabalā Jāņa un Karolinas ģimenē. Mācījās Vojstomas un Pēterburgas skolās, iegūstot labu izglītību. 1909.gadā iestājās Moģiļevas diecēzes Garīgajā seminārā Pēterburgā.
Pēc priestera svētībām 1914.gadā pr.Ļeščevičs tika nozīmēts par vikāru Irkutskā, bet pēc gada viņu pārcela uz Čitu, kur viņš kalpoja kā vikārs un skolas prefekts.
1917. gadā pr.Antons atstāja Sibīriju un devās uz Mandžuriju, kur strādāja poļu draudzēs un krievu un poļu skolās. Vēlāk – 1920. gadā – viņu ieceļ par prāvestu Harbinas pilsētā. Tur viņu ļoti uzrunāja vietējo cilvēku nabadzība, tāpēc viņš nodibināja patversmi priekš nabadzīgiem bērniem, kā arī sākumskolu. Apdāvinātiem bērniem no nabadzīgām ģimenēm viņš sedza ar izglītību saistītos izdevumus.
1934. gadā Polijas valdība apbalvoja viņu ar Sudraba Krustu par nopelniem darbā ar poļiem emigrācijā.
Neskatoties uz to, ka Harbinā viņš jau ilgus gadus kalpoja kā priesteris un jau daudz bija izdarījis, tomēr nolēma radikāli mainīt savu dzīvi un iestāties Mariāņu Kongregācijā. 1937. gadā viņš lūdza no kardināla Augusta Hlonda atļauju iestāties klosterī, kuru arī ātri saņēma.
Kāpēc tieši mariāņi? Vēl būdams seminārists viņš iepazinās ar pr.Juri Matuļeviču, mariāņu atjaunotāju un pr. Franci Bučisu, kurš palīdzēja Matuļevičam šinī darbā. 1928. gadā uz Harbinu ieradās vēl viens mariānis – Fabians Abrantovičs, kurš tika nozīmēts par ordināriju Austrumu rita katoļiem. Ar viņu pr. Antonam vajadzēja bieži sadarboties un nav brīnums, ka viņš iepazina mariāņus ļoti labi. Vēl viens mariānis, pr. Andžejs Cikoto – pr. Ļeščeviča skolas biedrs – bija tolaik Mariāņu Kongregācijas ģenerālpriekšnieks.
Pr. Antons gribēja iziet noviciātu Drujas klosterī, jo vēlējās vēlāk strādāt ar baltkrieviem, tomēr tā laika politiskā situācija bija tāda, ka viņš nevarēja realizēt šo vēlēšanos. Tāpēc noviciātu viņš izgāja Skurcā (Skórzec) netālu no Sedlciem (Siedlce). Tur viņš – priesteris ar 25 gadu stāžu – gatavojās klosterdzīvei kopā ar jauniem cilvēkiem, strādājot un mācoties kā visi pārējie.
Pēc svētsolījumu došanas 1939. gadā pr.Antons ieradās Drujā, lai tur veiktu pastorālo darbu. Īsi pēc tam sākās karš un Drujā iegāja padomju karaspēki, bet vēlāk – 1941. gadā – šo teritoriju ieņēma vācu armija.
Drujas mariāņi aktīvi darbojās pastorālā laukā. Mācīja bērniem katehizmu, dalīja sakramentus, mācīja, palīdzēja cilvēkiem. Tika atvērs jauns misiju punkts Rosicas ciematā, kas atrodas trīsdesmit kilometru attālumā no Drujas. Par šī misiju punkta priekšnieku tika nozīmēts tieši pr. Antons Ļeščevičs.
Vācu armijas komandieri nebija apmierināti ar to, ka šinī teritorijā aktīvi darbojas padomju partizāni, tāpēc, lai iebaidītu cilvēkus, piedraudēja, ka iznicinās ciematus, ja partizāniem tiks sniegta jebkāda palīdzība. Priesteriem vairākkārt piedāvāja aizbraukt, bet gan pr. Antons Ļeščevičs, gan pr. Juris Kašira, kurš nesen atbrauca palīdzēt darbā, atteicās, jo gribēja palikt ar cilvēkiem.
Otrdien, 1943. gada 16. februārī sākās pacifikācijas akcija. Fašistu karaspēks dedzināja mājas, jaunus cilvēkus sadzina kopā un transportēja uz koncentrācijas nometni, bet vecos un bērnus aizslēgtus šķūņos sadedzināja.
Priesteri tajā laikā palika baznīcā ar cilvēkiem – kopā lūdzās, pieņēma grēksūdzes, gatavoja viņus uz nāvi.
17. februārī tika paņemts arī pr. Antons. Kopā ar citiem viņu ieveda šķūnī, iemeta iekšā granātas un aizdedzināja. Tā atdeva savu dzīvību gans, kurš negribēja atstāt savas avis.
1999. gada 13. jūnijā pāvests Jānis Pāvils II beatificēja pr. Antonu Ļeščeviču, kā vienu no 108 Otrā Pasaules kara mocekļiem.
Lūgšana caur svētīgo Antona Ļeščeviča un Jura Kaširas aizbildniecību
Visvarenais Mūžīgais Dievs, tu esi dāvājis mocekļības žēlastību svētīgajiem Antonam un Jurim, kuri nāves briesmās parādīja mīlestības un dedzības garu pieņemot nāvi kopā ar brāļiem. Dod mums ar viņu aizbildniecību mīlestības un drosmes žēlastību, lai mūsu ikdienas kalpojums mūsu tuvākajiem nestu augļus Baznīcas celšanai un aizvestu mūs līdz svēto mūžīgajam priekam. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.