Svētīgais Juris Matuļevičs(1871-1927)
Juris Matulaitis ir dzimis 1871. gada 13. aprīlī Luginas ciematā netālu no Mariampoles (Lietuvā) kā astotais bērns ģimenē. Triju gadu vecumā zaudēja tēvu, bet četrus gadu vēlāk mūžībā aizgāja arī viņa māte. Juri paņēma savā ģimenē viņa vecākais brālis Jānis, kurš bija samērā bargs un prasīgs cilvēks.
Jau no agras bērnības Juris bija audzināts reliģiskā garā, un šī audzināšana atstāja savas pēdas uz visu viņa dzīvi – par dziļu nabadzību liecina viņa Garīgā dienasgrāmata.
Mācoties Mariampoles ģimnāzijā, katru dienu viņš bija spiests iet kājām četru kilometru garo ceļu uz skolu un atpakaļ. Tajā laikā ārsti viņam atklāja kaulu tuberkulozi, ko neatpazina agrāk. Šīs slimības dēļ viņš cieta visu dzīvi.
JJau skolas gados Juris atklāja sevī aicinājumu uz priesterību, bet ar šo faktu negribēja samierināties viņa brālis, kurš lika viņam pārtraukt mācības skolā un strādāt lauku darbus. Tomēr Jura brālēns Jānis Matuļevičs paņēma viņu pie sevis uz Ķeļciem (Kielce), kur viņš varēja turpināt mācības un pēc skolas beigšanas Juris iestājās Garīgajā seminārā. Pārceļoties pie brālēna, Juris pieņēma uzvārdu Matuļevičs.
Jura Matuļeviča kursa biedri, kā arī citi semināristi un priesteri, kas viņu pazina, liecina, ka viņš bija ļoti apdāvināts un gudrs cilvēks, kurš neskatoties uz to, bija pazemīgs un attiecās pret visiem ar labestību.
1895. gadā Ķeļcu bīskaps sūtīja viņu uz studijām Pēterburgas Garīgajā akadēmijā, kuru viņš pabeidza ar maģistra grāda iegūšanu un tur 1899. gadā tika iesvētīts par priesteri.
Pēc īsas pastorālās prakses pr.Matuļevičs devās uz Šveici, kur viņam tika izdarīta sāpīga operācija saistībā ar viņa kaulu slimību. Turpat pēc priekšniecības ieteikuma viņš uzsāka tālākās studijas fundamentālteoloģijā, kuras pabeidza 1902. gadā iegūstot doktora grādu.
Pēc atgriešanas Polijā, pr.Juris tika nozīmēts par pasniedzēju Ķeļcu Garīgajā seminārā, tomēr sliktais veselības stāvoklis piespieda viņu pārcelties uz Varšavu, kur bija labāki apstākļi ārstēšanai. Tur viņš iesaistījās sabiedriskā darbībā un nodibināja Katoļu strādnieku apvienību un organizēja Baznīcas sociālās mācības kursus.
1907. gadā viņu aicināja kļūt par socioloģijas katedras vadītāju Pēterburgas Garīgajā akadēmijā un pr.Matuļevičs pārcēlās uz Pēterburgu.
Tajā laikā situācija klosteros bija ļoti grūta – valdība neļāva pieņemt jaunus kandidātus, lai tādā veidā panāktu klosteru „izmiršanu”. Pr. Matuļevičs redzēja lielu klosterdzīves nozīmi Baznīcā un tāpēc nolēma atjaunot un reformēt Mariāņu Kongregāciju, kurā bija palicis tikai viens vienīgais tēvs Vincents Senkovskis. Pr. Juris Matuļevičs sagatavoja jaunās Mariāņu Konstitūcijas, ko Apustuliskais Krēsls apstiprināja 1909. gadā un deva pirmos svētsolījumus atjaunotajā Mariāņu Kongregācijā.
Pēc tam Pēterburgas Akadēmijā viņš nodibināja pagrīdes noviciātu un daudzi priesteri, kuriem nebija iespējas realizēt aicinājumu uz klotersdzīvi, iestājās šinī Kongregācijā. Vēlāk noviciāts tika pārcelts uz Šveices pilsētu Frīburgu.
Mariāņu Kongregācija pr. Matuļeviča vadībā ļoti strauji attīstījās, jo deva iespēju dzīvot klosterdzīvi neskatoties uz to, ka valdība mēģināja to iznicināt.
1918. gadā pāvests Benedikts XV nozīmēja pr.Juri Matuļeviču par Viļņas bīskapu. Savā darbībā bīskaps Matuļevičs centās apvienot visus diecēzes ticīgos un neiesaistīties konfliktos starp dažādu tautu pārstāvjiem. Tas nebija viegli, jo daudzi viņu apsūdzēja un pārmeta, ka viņš respektē tikai vienas tautas intereses. Tomēr bīskaps parādīja sevi kā patiesu labo ganu, kurš spēja uzklausīt, palīdzēt un, ja bija vajadzība, nebaidījās no izmaiņām.
Protams, šinī laikā bīskaps Matuļevičs, būdams Mariāņu Kongregācijas ģenerālpriekšnieks, turpināja rūpēties par tās attīstīšanu, kā arī nodibināja Māsu Euharistiskā Jēzus Kalpoņu Kongregāciju.
1925. gadā pāvests Viļņas diecēzes vietā nodibināja arhidiecēzi un bīskaps Matuļevičs lūdza viņu atbrīvot no bīskapa pienākumiem. Pāvests pacēla viņu līdz arhibīskapa godam un nozīmēja par savu apustulisko vizitātoru Lietuvā. Tas ļāva arhibīskapam Matuļevičam vairāk laika veltīt Mariāņu Kongregācijai un pārcelties uz Romu.
Kā pāvesta vizitātors, arhibīskaps Juris Matuļevičs sagatavoja Lietuvas Baznīcas struktūru izmaiņu projektu, kas tika pieņemts Romā, līdzdarbojās studiju programmas reformai Kauņas Katoļu universitātē, kā arī bija konkordāta starp Lietuvu un Apustulisko Krēslu teksta autors.
1927. gada janvārī, atrodoties Lietuvā, viņš smagi saslima. Juris Matuļevičs pabeidza savu dzīves ceļu 1927. gada 27. janvārī. Visi, kas atradās pie viņa nāves gultas liecināja, ka viņš nomira kā svētais.
Pāvests Jānis Pāvils II beatificēja arhibīskapu Matuļeviču 1987.gada 28.jūnijā.
.