Tēvs Benedikts Skrinda MIC (1868-1947)

Kaut arī Benedikts sirdī vēlējās kļūt par priesteri, viņš uzņēmās saimniecības vadīšanu. Pelnīja iztiku nodarbojoties ar zemkopību, kā arī bieži pieteicās mūrnieka darbiem. Pateicoties viņa pūlēm abi brāļi varēja mācīties Pēterburgas ģimnāzijā. Antons Skrinda vēlāk studēja medicīnu un kļuva par ārstu, bet Kazimirs pēc Garīgā seminārā beigšanas tika iesvētīts par priesteri, bet turpināja studijas Garīgajā Akadēmijā.

Sasniedzis 31 gadu vecumu, Benedikts beidzot varēja realizēt savu aicinājumu – 1899. gadā viņš iestājās Pēterburgas Garīgajā seminārā un pēc tā beigšanas 1903. gadā tika iesvētīts par priesteri.

Viņa pirmā darba vieta bija Omskā, kur viņš kalpoja kā vikārs divus gadus. No 1905. gadā kalpoja par vikāru Pēterburgas sv. Katrīnas draudzē.

1907. gadā viņš beidzot atgriezās Latvijā un tika nozīmēts par Jezupovas draudzes prāvestu. Vēlāk viņš tika pārcelts uz Bukmuižu, bet pēc tam uz Andrupeni.

Visbeidzot 1914. gadā vasarā viņam tika uzticēta Balvu draudze, kur viņš kalpoja līdz 1923. gada februārim ar dažu mēnešu pārtraukumu, jo 1919. gadā bija spiests slēpties, tāpēc, ka boļševiki bija viņam piesprieduši nāves sodu.

Jau no jaunības Benedikts Skrinda vēlējās būt priesteris-mūks, bet tas nebija iespējams, jo visi klosteri Latvijā bija likvidēti. Viņš bija vairākas reizes savu vēlēšanos izteicis arhibīskapam Antonam Springovičam.

1923. gadā arhibīskaps izsauca viņu pie sevis kopā ar pr.Broņislavu Valpitru, kurš arī vēlējās iestāties klosterī. Viņiem abiem arhibīskaps Springovičs piedāvāja iestāties Mariāņu Kongregācijā, kuras atjaunotais un ģenerālpriekšnieks bija viņa studiju biedrs bīskaps Juris Matuļevičs. Abi priesteri tam piekrita un devās uz Mariampoli uzsākt noviciātu.

1924. gadā pēc pirmo solījumu salikšanas t. Benedikts un t. Broņislavs atgriezās Latvijā. Mariāņiem tika uzticēta Viļānu draudze ar blakus esošo bernardīņu klosteri, kas atradās bēdīgā stāvoklī. Par jaundibināta klostera priekšnieku un draudzes prāvestu tika nozīmēts t. Skrinda.

Šajā klosterī un draudzē – ar neilgu pārtraukumu – t. Benedikts kalpoja līdz mūža beigām. Šis kalpojums nebija viegls. Viss tika savests kārtība, klosterim tika uzbūvēts otrais stāvs, ar laiku sāka funkcionēt saimniecība, kas bija viena no labākajām Latvijā.

Tēvs Skrinda pildīja prāvesta, klostera priekšnieka, noviciāta maģistra un citus pienākumus.

1936. gadā tēvs Benedikts pārcēlās uz Rēzekni, kur jau bija uzbūvēta jaunā baznīca un kļuva par klostera priekšnieku. Kad t. Broņislavu Valpitru, kurš tanī laikā bija Viļānu klostera priekšnieks, pārcēla uz Garīgo Semināru, viņš atkal atgriezās Viļānos.

Otrā Pasaules kara laikā klostera telpas aizņēma vai nu vācu, vai nu Padomju karaspēks. Vairākas reizes tās tika izpostītas un t. Skrindam atkal vajadzēja visu savest kārtībā.

1944. gadā vācieši atkāpjoties uzspirdzināja klosteri un atkal t. Benedikts saveda visu kārtībā.

1947. gadā Padomju vara nolēma, ka klostera telpās jāizveido skola un lika visiem klosterbrāļiem atbrīvot telpas. Mantu pārnešanas laikā viens no miličiem, kuram kaut kas nepatika, paņēma tēvu Benediktu aiz kakla un stipri pagrūda. Pēc dažām dienām – 10. decembrī – tēvs Benedikts Skrinda nomira.

Pēc oficiālās versijas, viņa nāves iemesls bija saaukstēšanas un kakla slimība, tomēr aculiecinieki stāsta, ka viņa nāvē ir vainīgs tieši tas milicijas darbinieks, kurš salauza t. Benediktam kakla skrimsli. Aculiecinieku liecības par tēva Benedikta nāvi atrodas Mariāņu arhīvā Romā.

Tēvs Benedikts Skrinda tika apglabāts Viļānu baznīcas dārzā.