Tēvs Viktors Pentjušs MIC (1915-2007)

1931. gadā viņš tika uzņemts Mariāņu Kongregācijas noviciātā un pēc svētsolījumu salikšanas turpināja mācības Aglonas ģimnāzijā, kuru pabeidza 1937. gadā.

Tajā paša gadā Viktors Pentjušs – pēc mūža svētsolījumu došanas – iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kas jau nākamajā gadā kļuva par Latvijas Universitātes katoļu teoloģijas fakultāti. Studijas turpinājās līdz 1940. gadam, kad, pēc Padomju karaspēka ienākšanas Latvijā un tās pievienošanas pie Padomju Savienības, fakultāte tika likvidēta un lielākajai daļai semināristu nācās turpināt mācības neklātienē, apgūstot nepieciešamas zināšanas pieredzējušo priesteru vadībā un kārtojot eksāmenus pie profesoriem.

Pēc visu nepieciešamo eksāmenu nokārtošanas 1942. gada 9. martā Viktors Pentjušs tika iesvētīts par priesteri. Tas notika slepeni, mazā kapelā pie sv. Franciska draudzes Rīgā.

Taču primīcijas sv. Mise notika atklāti Viļānu baznīcā, kur bija klāt t. Benedikts Skrinda, t. Antons Šķeļs kā arī t. Pēteris Upenieks – semināra garīgais tēvs.

Viļānu draudze bija arī pr. Viktora pirmā kalpošanas vieta. Sākumā viņš bija draudzes vikārs, bet 1943. gada rudenī tika nozīmēts par šīs draudzes prāvestu.

Tas bija grūts laiks priekš Viļānu draudzes – vācieši atkāpjoties uzspirdzināja klosteri un izpostīja baznīcu, tāpēc uz prāvesta pleciem tika uzlikts pienākums savest kārtībā baznīcu. Īsā laikā tika paveikti nepieciešamie darbi, lai draudze varētu funkcionēt tālāk.

Pēc t. Benedikta Skrindas nāves 1947. gadā valdība piespieda t. Viktoru atstāt Viļānus un pārcelties uz Kurzemi, kas pārsvarā bija protestantu apdzīvota. Viņš - kā katoļu priesteris – tur būtu mazāk „kaitīgs”. Tēvs Pentjušs bija Tukuma un Lamiņu draudžu prāvests, kā arī braukāja uz citiem ciematiem, kur dzīvoja katoļi.

Tomēr arī tur t. Viktoru nelika mierā. 1948. gada 25. oktobrī viņš tika arestēts un atvests uz Rīgu. Izmeklēšana Viktora Pentjuša lietā ilga vairāk par četriem mēnešiem. Šajā laikā viņu daudzas reizes izsauca uz pratināšanu, izmantojot dažādas spīdzināšanas metodes. Visbiežāk izmantotā metode bija neļaut ieslodzītiem gulēt – naktīs notika pratināšana līdz rītam, bet pa dienu gulēt bija aizliegts un par nepaklausību draudēja ieslodzījums karcerī.

1949. gada 5. martā t. Viktoram „par palīdzību vācu okupantiem un pretpadomju aģitāciju” tika piespriests 10 gadu piespiedu darbu sods un viņš tika izsūtīts uz ogļu raktuvēm Vorkutā.

Tomēr pat strādājot smagus darbus šahtā, viņš turpināja priestera kalpojumu – biktēja ieslodzītos, dalīja sv. Komūniju, slepeni celebrēja sv. Mises. Grūtības viņu nesalauza. Viņš pats par šo laika posmu stāstīja, ka tās bija viņam lieliskas rekolekcijas.

1956. gadā t. Viktors tika atbrīvots un pēc neilgas ārstēšanās atgriezās Lamiņu draudzē, bet nākamajā gadā arhibīskaps Antons Springovičs viņu pārcēla uz Viļāniem. Tomēr valdība bija neapmierināta ar viņa darbību un t. Pentjušs atkal bija spiests pārcelties. Šoreiz uz Ārlavu, kur bija uzcelta neliela koka baznīca. Tomēr arī tur t. Viktors atrada iespēju kalpot katoļiem arī citās vietās, kur nebija savas baznīcas.

1958. gadā t. Viktoru atkal pārcēla. Viņš tika nozīmēts par prāvestu Saldū un Silaiņos. Tas nebija viegls darbs, jo iepriekšējais šo draudžu prāvests bija atstājis priesterību un katoļticību. Daudzi ticīgie bija ieļaunojušies par tādu rīcību. Pēc pieciem gadiem t. Pentjušs tika nozīmēts par Eglaines un Grenzdas draudžu prāvestu, kur nokalpoja deviņus gadus.

1972. gada 26. jūnijā pēkšņi nomira Semināra garīgais tēvs P. Upenieks MIC un, saņemot atļauju no valsts iestādēm, arhibīskaps Juliāns Vaivods nozīmēja t. Pentjušu par garīgo tēvu un morālteoloģijas pasniedzēju, kā arī sv. Jēkaba katedrāles vice-prāvestu. Šajā amatā t. Viktors palika daudzus gadus.

Vērts pieminēt, ka strādājot draudzēs un it īpaši Garīgajā Seminārā, t. Viktors aktīvi darbojās Kongregācijas labā. Daudzi mūsdienu mariāņi ir viņa audzēkņi – viņi slepeni izgāja noviciātu un salika svētsolījumus. Pateicoties tēvam Pentjušam, mariāņi Latvijā netika iznicināti.

Pēc Latvijas Tautas Frontes dibināšanas, kad Padomju vara jau tuvojās rietam, t. Viktora lieta tika atkal pārskatīta un viņš tika rehabilitēts.

Pēc brīvības atgūšanas t. Viktors Pentjušs varēja neslēpjoties pielietot savus Dieva dotos talantus – vadīja rekolekcijas, pasniedza, uzstājās televīzijā un radio. Piedalījās Rīgas Katehētikas institūta dibināšanā. 1992. gadā tika nozīmēts par Rīgas Garīga Semināra vice-rektoru un kļuva arī par Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes vice-prāvestu.

Sakarā ar veselības stāvokli, 2000. gadā t. Viktors pārcēlās uz mariāņu klosteri pie Sāpju Dievmātes draudzes Rīgā un pārstāja pildīt savus pienākumus seminārā.

Tomēr, pat dzīvojot tikai klosterī, viņš turpināja pastorālo darbību – katru dienu celebrēja sv. Misi, pieņēma savus garīgos bērnus, uzklausīja grēksūdzi.

Kad mariāņi atstāja Rīgu, t. Viktors palika Sāpju Dievmātes draudzē, jo viņam pārcelšanās sagādātu lielas grūtības. Bet tomēr viņš interesējās par savu klostera kopienu un citi mariāņi viņu bieži apciemoja.

2007. gadā naktī no 18. uz 19. februāri, t. Viktors Pentjušs nomira. Viņa pēdējie vārdi ir kā testaments visiem tiem, kuriem viņš bija dārgs un kurus viņš veda pie Dieva: „Mēs dzīvosim tālāk. Redzēsimies mūžībā. Dzīvosim mūžīgi”.

Tēvs Viktors Pentjušs tika apbedīts Viļānu baznīcas dārzā. Turpat tajā paša dienā tika apbedīts arī monsinjors Jānis Vaivods, Mariāņu Kongregācijas goda loceklis, kurš nomira 20. februārī. 

Uz tēva Viktora Pentjuša kapa vienmēr ir dzīvi ziedi un deg sveces, jo viņa apbedīšanas vietu bieži apciemo daudzi svētceļnieki.